Šī brauciena devīze bija – Kurzeme nav tikai Liepāja, Ventspils, Kolkas rags un Kuldīga!
Uzreiz gan jāpiebilst, ka bez Liepājas, Kuldīgas un Kolkas raga tik un tā neiztikām, bet tiešām izdevās apskatīt arī ko vēl iepriekš neredzētu un pabūt vietās, kurās vēl nebijām pabijuši.
Mēs esam dabas cilvēki. Pilsētas sevišķi nesaista, bet pabūt dabā priecājamies vienmēr. Tāpēc arī šoreiz maršrutā iekļāvām vairākas dabas takas.
Izbrauciens bija plānots divām dienām ar nakšņošanu Liepājā, SPA viesnīcā. Nav nekā labāka par relaksējošām ūdens procedūrām pēc garas dienas uz kājām un riteņiem.
Un nu – par visu pēc kārtas.
Pirmā diena
Cieceres dabas taka
Kā pirmā mūsu maršrutā iekļuva Cieceres dabas taka. Tā gan izrādījās pašā Saldus pilsētā, tāpēc neatstāja viegla vilšanās sajūta, jo prātā veidojās neliela disonanse – it kā dabas taka, bet redzi mājas, bruģi, mašīnas…
Taču kopumā nebija slikti. Cieceres upē varēja vērot neskaitāmas pīļu saimes, un taka aizveda līdz skaistai, baltai baznīcai.
Tikai pēc tam uzzināju, ka tā ir Saldus Sv. Jāņa draudzes baznīca – tā pati, ko Jānis Rozentāls atveidoja savā gleznā “Pēc dievkalpojuma”.
Klasisks, skaists dievnams. Pilsētas simbols.
Starp citu, vai esat ieskatījušies mūsu veidotajā romatiskāko baznīcu topā?
Kalnu dabas taka
Tālāk mūsu ceļs veda dziļāk Kurzemes (vismaz mums) mazāk pazīstamajā daļā – tajā, kas tuvāk Lietuvas robežai, un kurā var atrast tādas apdzīvotas vietas kā Pļuras, piemēram.
Mūsu nākamais mērķis bija Kalnu dabas takas. Vienkārši tāpēc, ka dabas takas, un arī tāpēc, ka neredzētas un pa ceļam.
Un jāsaka, ka tas bija viens no izbrauciena patīkamajiem pārsteigumiem. Var teikt, ka taka “nekurienes vidū”, bet arī var just, ka kāds ir ļoti piedomājis, to veidojis un lolojis. Jauka upīte, pilnīgs Dieva miers. Tiltiņi, trepītes. Norādes, mīklas, uzdevumi bērniem. Daži apskates objekti – dzelzceļa uzbērums brūnogļu transportēšanai, zilā māla stāvkrasts un Airīšu dižakmens. Tiešām jauka vieta, kur pavadīt laiku.
Dabas taka sākas pie Kanavišķu ūdenskrātuves un ved gar upi ar vēl vienu prominentu nosaukumu – Losis.
Pļuras, Losis… Nekā personīga. Losis ietek Ventā.
Embūtes senleja
Embūtes senleja un dabas parks sekoja kā nākamie mūsu nelielajā izbraucienā.
Šī bija patiešām īpaša vieta, un ne velti.
Tā ir bijusi nozīmīga svētvieta, tajā ir augstākais “kalns” Kurzemē, un patiesi – vieta priekš Kurzemes ir ļoti pauguraina. Tajā ir daudz avotu un tajā slejas pilskalns (Kuršu jeb Induļa pilskalns), ir skatu tornis un izbūvētas kāpnes. Un iedomājieties tik – tā esot viena no pirmajām vietām Latvijā, kur sāka atkāpties ledājs! Iespaidīgi.
Šeit var atrast Embūtes viduslaiku pilsdrupas, kā arī Embūtes luterāņu baznīcas mūrus un vēl dažnedažādus uzmanības vērtus objektus.
Taču uz mani vislielāko iespaidu atstāja stilizētie zobeni pie ieejas senlejā – divi kuršu zobeni un vairogi, kas tiešām rada īpašu noskaņu un ziņo par to, ka esi ieradies neparastā, stāstiem apvītā vietā.
Tā, ka Embūtes senleju tiešām ir vērts iekļaut kāda izbrauciena maršrutā.
Liepāja
Pirmā diena noslēdzās Liepājā, SPA viesnīcā Lībava, kas arī ir stāstiem apvīta un ar savu īpašo vēsturi.
Viesnīcas ēkas stāsts iesniedzas 1772. gadā un šo gadsimtu laikā te ir bijusi gan tilta sardze, gan muita, gan strādnieku nams un zupas virtuve 20. gs. pasaules ekonomiskās krīzes laikā. Kanālmalā bijis zivju tirgus, bet pašā ēkā – krogs “Pie Mellās bumbas”.
Pēc Otrā pasaules kara tajā mitinājies Novatoru klubs, notikuši dažādi kultūras un mākslas pasākumi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ēka kādu brīdi bijusi pamesta, līdz 2005. gadā tā atdzima savā pašreizējā – viesnīcas ampluā.
Mums, diviem ceļotājiem, vairāk neko nevajadzēja – veldzējošas ūdens procedūras un lieliska atpūta.
Vakarā devāmies nelielā pastaigā gar Tirdzniecības kanālu līdz jūriņai. Vientulīgas, veclaicīgas ieliņas un ēkas, kā arī Liepājas vējainā, naksnīgā pludmale un akmeņainais mols iedeva spēcīgas izjūtas.
Otrā diena
Nākamajā dienā turpinājām savu ceļu pa Kurzemi.
Kuldīga
Otrajā dienā gan izbraucām arī pa zināmajām un “klišejiskajām” vietām – piestājām Kuldīgā, kur apskatījām Ventas rumbu, pārgājām pār tiltu un izmetām loku pa vecpilsētu. Žanra klasika, bet nekad nepieviļ.
Liepniekvalka alas
Tālāk devāmies uz Liepniekvalka jeb Peldangas alām Dundagas pusē. Tur gan vēl nebija būts.
Tas ir smilšakmans atsegums, kurā izskalots vesels alu labirints.
Esot viens no garākajiem Latvijā- veseli 70 m.
Iekšā alās gan pabūt īsti nevar, jo dziļumā tās esot aizbirušas ar smiltīm.
Pie alām ir jauka piknika vieta.
Dundaga
Tā kā alas ir netālu no Dundagas, piestājām arī tur. Apskatījām vēl vienu klasisku luterāņu baznīcu. Un kas ir zīmīgi – šajā atrodas Jāņa Rozentāla altārglezna “Lieldienu rīts”. Zināma saistība ar Saldus dievnamu.
Tāpat šeit gozējas arī Dundagas pils, pa kuru joprojām klīstot ziņkārīgā meitene zaļajā tērpā jeb Zaļā Jumprava.
Kolkas rags
Kā jau minēju, neesam pilsētu cilvēki, Dundagā ilgi neuzkavējāmies un devāmies uz netālu esošo Kolkas ragu. Šīs vietas maģiju nespējam palaist garām un izmantojam katru reizi, kad esam tuvumā. Kaut kas tajā visā ir – vieta, kur satiekas divi plašumi.
Tas arī bija pēdējais nozīmīgais apskates objekts šajā divu dienu izbraucienā.
Otrajā dienā vairāk sanāca sēdēt mašīnā un mazāk staigāt, taču, kopumā ņemot, bija sajūta, ka esam aptvēruši gana lielu kumosu Kurzemes, un viennozīmīgi izvēdinājuši galvas.
Rakstu šo vairāk kā gadu pēc brauciena, bet joprojām ir siltas izjūtas un atmiņas, tāpēc zinu, ka brauksim vēl. Vismaz Embūtes senlejā un Kalnu dabas takās noteikti gribētos pabūt vēl.
Autors: Ieva Dulmane
Foto: Haralds Dulmanis